Latvijas Reklāmas asociācijas (LRA) prezidents Ģirts Ozols tikko medijos paudis nepārspējamu atziņu, ka, viņaprāt, "... nestandarta reklāmas aktivitātes tik mazam tirgum kā Latvija no efektivitātes viedokļa vienmēr ir bijušas mazāk efektīvas nekā standarta risinājumi."

Vēl pie LRA vadītāja 'pērlēm' varētu uzskaitīt turpat tālāk publikācijā paziņoto, ka "... nestandarta risinājumu radīšanā ir vairāk jāiegulda gan reklāmdevēju, gan aģentūru, gan mediju resursi gan laika, gan naudas ziņā. Savukārt atdeve no nestandarta risinājumiem nav izmērāma pēc būtības, jo tie nekvalificējas pētījumu standartiem."

Taču ar to vēl Ozolam nav gana. Kā nestandarta reklāmas piemēru eksperts min problemātisko (vējš pastāvīgi rāva nost fragmentus un skandāls ar saskaņojumu pilsētas būvvaldē) TB/LNNK plakātu uz Preses nama sienas pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām, kas būtībā nemaz nav nestandarta reklāma, bet gluži parasts lielizmēra vides reklāmas objekts.

Publikācijā Ģ.Ozols klāsta, ka nestandarta reklāmu efektivitāti ir sarežģītāk izmērīt, tās nekvalificējas pētījumu standartiem. Taču pašiem t.s. pētījumu standartiem ir tikai daļēja saistība ar reklāmas efektivitāti un pats svarīgākais efektivitātes mērs bija, ir un būs tomēr ROI (return on investment) - vai reklāmā izlietotā nauda ir atgriezusies reklāmdevēja bankas kontā un ar kādu uzviju, un ja nē, tad kad tas notiks. Jau dzirdot Ozola (tā, kurš LRA vadītājs) balsi, ka šāda pieeja ir primitīva, vēlos tikai piebilst, ka katra uzņēmuma mērķis ir gūt peļņu šodien un turpmāk, nevis 'aptvert lielāku auditoriju', 'palielināt brand awareness' vai, nedod Dievs, iekļūt Reputācijas topā.

Bet varbūt LRA prezidentam ir taisnība un tiešām nestandarta reklāmas ir neefektīvas? Zināmā mērā. Nestandarta reklāmas ir neefektīvas pašai reklāmas aģentūrai, jo prasa lielāku ieguldījumu un darbu, pretī solot mazāku peļņas procentu, ja salīdzina ar standarta reklāmas tikpat kā garantētajiem 60%, kurus no atsevišķiem medijiem šobrīd pieprasa mediju aģentūras, lai nodrošinātu reklāmdevēju plūsmu. Un nestandarta reklāmas risinājumi draud sagraut patreizējo mediju aģentūru ērto un pārtikušo dzīvi ieviešot jaunus un efektīvākus risinājumus.

Tāpat arvien vairāk šobrīd tirgū parādās t.s. zemo cenu mediju aģentūras, kuras piedāvā klientiem komunikāciju aktivitātes, kas iekļauj reklāmas laukumus, PR un sociālo tīklu iespējas par 250 - 300 latiem mēnesī. Saprotams, ka pēc LRA pārstāvēto mediju aģentūru izcenojumiem, klients par šādu naudu varbūt varētu saņemt tikai konsultāciju.

Vārdu sakot, rezumējot augstākminēto, Ģ.Ozola teiktais par standarta reklāmas efektivitāti nav nekas cits, kā ūdens liešana uz savām dzirnavām, tādā veidā kaut nedaudz cenšoties paildzināt savu bezrūpīgo eksistenci.

P.S. Diemžēl nav pagaidām izstrādāts plaši izmantojams ideāls 'aģentūras - klienta' sadarbības modelis, kur aģentūras atalgojums būtu sasaistīts ar uzņēmuma darbības rezultātiem un motivētu abas puses vienlīdz strauji tiekties uz mērķi. Pats strādāju ar klientiem pēc kādiem 4-5 sadarbības veidiem - 1) klients nemaksā par reklāmu, bet maksā tikai % (ap 10% no darījuma summas) no piegādātajiem darījumiem (tikai jau pārbaudītiem klientiem un tur, kur var identificēt katru darījumu), 2) klients maksā daļēji par reklāmu (apmaksā reklāmas pašizmaksu) un mazākus % aģentūrai, 3) klients maksā pilnu cenu par medijiem, bet nemaksā par aģentūras pakalpojumiem, taču sola (un izpilda) palielināt mediju budžetu proporcionāli apgrozījuma / peļnas pieaugumam, 4) klients maksā aģentūrai tik, par cik palielinās uzņēmuma peļņa reklāmas aktivitāšu rezultātā (piemērs, standarta peļņa pirms kampaņas 10.000, pēc kampaņas 15.000, apmaksa aģentūrai - 5.000), 5) sadarbība kā pārējās aģentūrās, 6) citi varianti (uzņēmuma kapitāla daļas apmaiņā pret reklāmu, barters, u.c.).

P.P.S. Tikko saņēmu pa e-pastu jautājumu par 4. variantu - kāda jēga no reklāmas uzņēmumam, ja visa peļņa aģentūrai? Uzņēmumam paliek klienti uz kuru bāzes tika panākts peļņas pieaugums un iespēja pelnīt nākotnē, strādājot ar tiem.